Autors: Dace Salmane.
Publikācija no žurnāla Ir speciālizlaiduma Brīvdienu ceļvedis.
Zinu, šajā žurnālā paredzēts ceļot pa tēvzemes mežiem, laukiem un tuvējo kaimiņu pagalmiem. Tomēr noteikumu uzceltam žogam mana sirds brīvi un bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem aizlido pāri brīžos, kad kādu laiku nav būts Itālijā. Jau sen aprēķināts, ka nokļūt līdz kādai no Ziemeļitālijas lidostām ir ātri un ērti, būtībā sevišķi lielas atšķirības nav — doties garākā nedēļās nogalē uz Alūksni, Viļņu, Polijas kalniem vai apciemot Milānu.
Nereti izšķiršanās brīdī uzvar dienvidu virziens — arī šoreiz, kad gluži negaidīti aicināja prosciutto un parmigiano. Konkrētāk — trīs dienu Ir Kultūras ceļojums uz Parmu un Modenu, kurā tika solīta bauda gan acīm, gan garšas kārpiņām. Nenoliedzami — vērā ņemams arguments bija arī laikapstākļu atšķirības, jo Rīgā tobrīd vēl bija gaužām apnikusi, pelēka ziema, bet Parmā jau plus 20 grādu, zied pienenes, ķirši un magnolijas.
Libiamo, libiamo ne’lieti calici! («Dzersim prieka kausus!» — no itāļu val.) Šie vārdi no Verdi operas Traviata, rakstīti uz ledusskapja magnētiņa, tagad man diendienā atgādina par šīm brīvdienām ar acu un garšas kārpiņu lutināšanu. Pirmais kultūrpunkts ir Džuzepes Verdi dzimtās mājas Ronkoles (Le Roncole) ciematā, kur 19. gadsimta sākumā pagājusi slavenā komponista bērnība.
Tomēr lielāku iespaidu uz mani atstāj Verdi vārdā nosauktais teātris, kas atrodas Buseto (Busseto) pilsētā, kur komponists savulaik mācījies un sācis karjeru. Teatro Verdi ir gluži kā miniatūrs La Scala operteātris ar tikai 300 skatītāju vietām. To projektējis arhitekts Pjērs Luidži Montekīni (Pier Luigi Montecchini). Verdi, kurš neatbalstīja busetiešu ideju par savu operteātri un uzskatīja, ka tā ir lieka izšķērdība, kas neatmaksāsies (un viņš nekļūdījās), teātrī tā arī ne reizi neesot spēris kāju. Starp citu, ik rudeni Buseto (un arī Parmā) notiek Verdi festivāls, uz kuru dodas operas cienītāji no visas pasaules.
Kā izrādās, Stendāla slaveno Parmas klosteri esot iedvesmojis īsts kartēziešu klosteris. Neiedziļinoties literārās un vēsturiskās peripetijās, šobrīd bijušajā klostera īpašumā atrodas Sodu izpildes policijas skola.
Parmā vēsture mani pārsteidza divreiz. Vispirms tas bija Farnēzes teātris (Teatro Farnese) — viens no lielākajiem baroka teātriem Eiropā, būvēts 17. gadsimta sākumā, celtniecībā izmantojot tikai vieglus materiālus — koku un ģipsi. Arhitekta Džovanni Batistas Aleoti (Giovanni Battista Aleotti) radītā, elpu aizraujošā, mežģīnēm līdzīgā celtne tiek uzskatīta par vecāko joprojām eksistējošo iekštelpu teātri ar proscēnija arku — rāmi, kas atdala skatuvi no skatītāju zāles. Skatuves tehnika ļāva veikt tiem laikiem nepieredzētus brīnumus, piemēram, mākslinieku nolaišanos no griestiem, savukārt arēnu bija iespējams appludināt, lai demonstrētu inscenētas jūras kaujas. Tiesa, pat Farnēzem šādu pasākumu finansēšana nebija lēts prieks, un nedaudz vairāk kā 100 gadu laikā notika tikai deviņi lieluzvedumi.
Otrreiz elpa aizrāvās Benedeto Antelami (Benedetto Antelami) radītajā Sv. Jāņa Kristītāja baptistērijā, kuru sāka celt 1196. gadā, bet pabeidza un iesvētīja tikai 1270. gadā. Nopietnu izaicinājumu arhitektam radīja plāns astoņstūraino celtni klāt ar Veronas rozā marmoru, kuru kaut kā vajadzēja nogādāt Parmā. No Veronas līdz Parmai ir aptuveni 90 kilometru, bet karietes šim nolūkam diez ko nederēja. Risinājums tika atrasts — vispirms būvēja kanālus, tad transportēja pa ūdensceļu labirintiem.
Un tad vēl neiedomājami krāšņie un dažādie baptistērijas rotājumi, freskas, ciļņi, skulptūras, katrs ar savu vēsturi, sākot no Bībeles stāstiem un beidzot ar cilvēka dzīves, darbu un laika ritumu — lai tos visus izstāstītu, ar dienu nepietiktu.
Pa ceļam uz slavenā Parmas siera ražotni izdzirdējusi, ka mēs pieminam parmezānu, gide to uztvēra gandrīz kā apvainojumu — tas ir Parmigiano Regiano, un tā tas arī ir jāsauc! Un jāatzīst — iepazīstot visu vēsturiski nemainīgo procesu, sākot no vietējām govīm, kuras ēd tikai vietējo zāli un lucernu, un beidzot ar puteklīšu slaucīšanu no siera rituļiem, kamēr tie gatavojas debesskrāpju plauktos, un tad vēl kvalitātes pārbaudi pēc skaņas, pieklauvējot katram ritulim ar mazu āmuriņu — cieņa rodas gribot negribot.
Kā saka paši itāļi, Parmas kroņa kvalitātes zīme uz vītinātās cūkas pakaļkājas nozīmē 100% dabīgu produktu — nekā lieka, tikai jūras sāls, gaiss un laiks. Un nepietiks tikai ar pareizo šķirni — cūkai jābūt dzimušai, augušai un arī dzīvi beigušai Itālijā. Un tad vislabākajam prošuto pakaļkājas tiek gatavinātas 24 mēnešus. Lai tiktu pie sava ugunszīmes kroņa, katram šķiņķim jāiztur kvalitātes pārbaude — ar ostīšanu, pabakstot to ar irbulīti, kas izgatavots no zirga pakaļkājas kaula (gide uzskatāmi piesit sev pie potītes). Tradīcijas ir svētas.
Tā bija balzametiķa paradīze — Leonardi! Līdz šim vecākais balsamico, ko biju baudījusi, nebija vecāks par 20 gadiem. Bet te — 30! Un tad — 100 gadu sens! Un tad ķiršu koka muciņās turēts, un tad — kadiķīša. Aromātiskā garduma konsistence jau ne vairs kā sīrupam, bet drīzāk ievārījumam. Starp citu, balzama pieminēšanai nosaukumā ir iemesls — vēsturiski balzametiķis tika izmantots medicīniskiem nolūkiem, it īpaši — ar gremošanu saistītiem. Bet tas katra paša ziņā — turēt balsamico pudelīti garšvielu plauktiņā vai zāļu skapītī. Vislabāk abos!
Emocionāli saviļņojošākais piedzīvojums — viesošanās Lučāno Pavaroti mājā netālu no Modenas, kur izcilais operas tenors pavadīja savas dzīves pēdējos gadus. Nepameta sajūta, ka viņš turpat vien kaut kur ir, blakus istabā. Joprojām mīl dzīvi — mūziku, sievietes, ēdienu. Pie sienām paša gleznotas gleznas, spilgtas, krāšņas, brīžiem komiskas. Atsevišķā telpā skatuves tērpi, operas izrāžu afišas. Un fotogrāfijas — fotogrāfijas no izrādēm, fotogrāfijas ar draugiem, fotogrāfijas ar slavenībām. Visā mājā skan Pavaroti balss, un gribas vēl mazliet uzkavēties.
Nepieminēts palicis kolorītais restorāna viesmīlis ar astoņkāja tetovējumu uz pieres un apvērstiem krustiem zem acs; fazāni, kuri ik pa brīdim parādījās ceļmalās pa vienam vai bariņā; Modenas akmens lauvas; svaigi «izlaistu» un laimīgu studentu bari ar lauru vainagiem galvā. Līdz nākamajai reizei, skaistā zeme! A presto!
